Iepriekšējās daļas intriga atrisinās šādi.
Saša pastāstīja, ka tad, kad viņu atstāja vienu, sāka nopratināt vēl sīkāk: no kurienes rēta uz rokas, varbūt tur implantēta bumba? (jau kopš bērnības). Pēc tam visrūpīgākajā veidā pārmeklēja, gandrīz vai apgrābstot pautus, manāmi rūpīgāk nekā parastā virspusējā apgrābstīšana pēc metāla detektora rāmja iedarbošanās. Pēc tam vispār aiznesa kaut kur zābakus, acīmredzot, lai skenētu to struktūru atomārā līmenī.
Kad Ribakovu beidzot atlaida un aizveda uz reģistrācijas leti, viņam palūdza nolikt mugursomu ar siltajām drēbēm uz konveijera lentes. Bez aizmugurējām domām viņš izpildīja prasīto, domājot, ka mugursomu grib tikai nosvērt, taču tikai tādēļ, lai redzētu, kā tā aizbrauc tālumā. Viņš mēģināja sagrābt savu īpašumu, bet maiņas vecākais asi pārtrauca viņa mēģinājumus. Lieta tāda, ka izņemt vai ielikt mantas no pārbaudītas bagāžas ir stingri aizliegts. Iespējams, ja Sašam būtu laiks un vēlēšanās pastāvēt uz savu, viņam izdotos pierādīt, ka jaka un flīsa jaka nerada draudus Izraēlas valsts drošībai un korporācijas Ryanair gaisa kuģim, taču mirklis bija palaists garām. Mugursoma aizbrauca, un Saša, būdams skarbs ziemeļu poļu vecis, atmeta ar roku uz perspektīvu nedaudz pasalt.
Izejot beidzot visus elles lokus, mēs nonācām lidostas iekšējā daļā, ar mīļiem sveicieniem, koka izkārtnēm un suvenīriem no kibucem. Un, protams, tradicionālajām sviestmaizēm par 12 eiro. Man nepietika vietējo tugriku pat ūdens pudelei, bet, par laimi, kāds gādīgi bija atstājis tukšu pudeli uz galda, lai es pēc savas tradīcijas varētu to piepildīt dzeramā ūdens strūklakā. Par laimi, Izraēlā tādas ir, un ūdens tur ir augstas kvalitātes, turklāt var ieliet pat siltu. Lūk tā ir valsts cilvēkiem! Dodiet vispirms bāzes vajadzību apmierināšanu!
Rindā uz geitu mūs pārbaudīja vēlreiz, šoreiz iekāpšanas karti un pasi, tāpat kā pie paša geita.
Par visām šīm ķermeņa kustībām varu teikt tikai vienu: mēs uz Izraēlu neesam apvainojušies. Nepatīkami, kad ierobežo tavas brīvības, toties kopš 1954. gada, ja atmiņa neviļ, pēc visu šo viltīgo procedūru un pasažieru pārbaudes prasību izgudrošanas, neviens lidaparāts no vai uz Izraēlu nav ticis uzspridzināts, un neviens nav gājis bojā no teroristiem uz klāja, ja neskaita TU-154, kuru visticamāk tomēr ukraiņi notrieca kļūdas pēc savā teritorijā.
Visur ir svarīgs brīvības un atbildības balanss, un izraēliešiem tas ir nobīdīts stingrākas kontroles virzienā valsts stāvokļa dēļ pasaulē.
Lidojums pagāja bez piedzīvojumiem. Aleksandrs lepni uzkāpa uz dzimtās zemes maiciņā un treniņbiksēs, pie tam, ka visapkārt bija mīnusu temperatūra un pretīga sniega ļurņa. Viņam gan tas viss bija pie kājas: stiprs pans!
Smieklīgi, bet ar to Sašas likstas pavisam nebeidzās. Acīmredzot viņš ir reti aizdomīgs tips, jo, kamēr mēs gaidījām savu bagāžu, lietuviešu robežsargi atkal viņu paņēma maliņā un veica pārbaudi, šoreiz neilgu. Velo, starp citu, atbrauca bez piedzīvojumiem, un pat parādījās diezgan ātri, atšķirībā no somām, kuras mēs gaidījām teju divdesmit minūtes, un jau bijām izlēmuši, ka tās tomēr ir pazaudējuši.
Mūs sagaidīja mans tētis, un mēs iebraucām foršā cepelīnu iestādījumā Tigras kādu kilometru no lidostas Kauņas virzienā, visiem iesaku. Mājās es biju diezgan vēlu, un nākamajā dienā vajadzēja atgriezties parastajā realitātē, proti, iet uz ofisu un sēdēt pie kompja, bet vēl dažas dienas pēc atbraukšanas es murgoti domāju par Jordāniju, tā aizņēma manas domas un pat nereti rādījās sapņos.
Atzīšos, mani bieži māc domas, vai blogs ir tā vērts, lai to uzturētu, publicētu atskaites, vai mans stils ir pietiekami krāšņs, vai piedzīvojumi ir interesanti, un vai tas viss no manas puses nav iedomības gadatirgus. Vienmēr taču var nodarboties ar kaut ko “noderīgu”. Tomēr, lūk pat Dalailama feisbukā saka:
I often ask myself what is the purpose of our lives and I conclude that life's purpose is to be happy. We have no guarantee what will happen in the future, but we live in hope. That's what keeps us going.
Kamēr mani ceļojumi un stāsti par tiem sagādā prieku man un apkārtējiem, virziens ir pareizs. Priecājos, ka šoreiz stāsts izraisīja tik lielu atsaucību un laiku pa laikam to lasa gandrīz vai simts cilvēku. Paldies par komentāriem un atsauksmēm, lai arī es ne vienmēr atbildu, tie mani iedvesmo rakstīt vairāk.
Tradicionālais lasītāju jautājums ir šāds: kas tad tev Jordānijā patika visvairāk?
Ļoti iespaidīgi ir kalni un aizas, ko sastapām pa ceļam: Al Mudžiba, ceļš no Danas uz Petru. Sajūsmināja saulriets un kalni ceļa beigās no Vadi Musas uz Vadi Ramu. Palikusi atmiņā slepenā eja Šobakas pilī, nekad vēl tādā vietā nebiju bijis. Priecājos, ka pārspēju ātruma rekordu uz velosipēda, tagad tas ir 74 km/h Pārsteidz kontrasts starp nabadzīgajiem ciematiem un Akabu, priecē beduīnu viesmīlība.
Protams, nebūt ne pēdējo vietu ieņem cilvēki, atsaucīgi un diezgan mierīgi dienvidniekiem. Jordānijā es gandrīz visu laiku jutos mierīgi un droši, pat Izraēlā vienā brīdī man bija nervozāk: kad es vakarā atbraucu uz Telavivas centrālo autoostu, kur ir netīrs, trokšņains un daudz aizdomīgu personāžu. Žēl, ka IS dēļ tūristu plūsma uz Jordāniju ir apsīkusi: valsts iedzīvotāji to nav pelnījuši. Muļķīgi, ka Jordānijas valsts nevar noorganizēt tiešos zemo cenu lidojumus no Eiropas: lidot caur Izraēlu, kā izrādījās, ir diezgan ķēpīgi un dārgi.
Ko es paņēmu no šī ceļojuma?
Pārsvarā to, ko jau zināju, un apstiprināju vēlreiz.
Musulmaņi kopumā – nav nemaz tik briesmīgi, ir jāsaprot, ka viņu ir miljards, bet konkrētu atsaldeņu starp viņiem ir varbūt kāds desmits, divi miljonu. Protams, labāk būtu, ja visas reliģijas nosprāgtu kā atavisms, bet kamēr tās pastāv, nevajag uzpūst ideju par to, ka visi musulmaņi ir ļauni un agresīvi. Kā jau jūs saprotat no mana stāsta, tas galīgi tā nav. Vienkārši ķert tos ļaunos vajag labāk, un piemērot pret viņiem likumus stingrāk.
Cilvēks ir spējīgs uz daudz ko, pat ja viņam tā nešķiet, plānošana rullē, kompānijā darīt lietas ir jautrāk un drošāk, taču paļauties pirmām kārtām vajag uz sevi un savām prasmēm. Vairums cilvēku jebkurā valstī ir labvēlīgi, īpaši pret velosipēdistiem. Ceļojumi paplašina redzesloku un iecietību, izpratni, ka cilvēki paliek cilvēki, ar visiem to trūkumiem un priekšrocībām. Cilvēki nav perfekti, tajā ir viņu mocības un skaistums. Patiesība un laime dzīvē ir tikai mirkļiem, bet labi, ka tie ir, bet vēl labāk – radīt tos pašam.
Jebkurā gadījumā vislabāk ir kaut ko sabīdīt, nekā sēdēt uz dirsas: negaidīti atklājumi un patīkami sīkumi kā kravas auto, kas izvadā gāzi pavadot to ar nezemes melodijām, jūs gaida.
P.S. Uzdodiet jautājumus komentāros vai feisbukā, pēc iespējas centīšos atbildēt.
P.P.S. Neskatoties uz visiem šiem pozitīvajiem un iedvesmojošajiem spriedumiem, es pagaidām neesmu gatavs nekur braukt un neplānoju ceļojumus vai tusiņus festivālos tuvākajos mēnešos: jātiek skaidrībā, kas par jampadraci noticis ar manu veselību. Ar miegu un temperatūru ir bēda, un, kamēr tās ir tādas, kādas ir, tālie braucieni būs jāierobežo un dienas režīms jānostiprina.
Ja jums patika mana atskaite, neaizmirstiet, ka man tādu ir daudz! Iesaku Islandi, Vjetnamu un ASV.