Iepriekšējās daļas intriga atrisinās šādi.
Saša pastāstīja, ka tad, kad viņu atstāja, sāka pratināt vēl sīkāk: no kurienes rēta uz rokas, ja nu tur implantēta bumba? (vēl no bērnības). Pēc tam viņu vissmalkākajā veidā pārmeklēja, teju vai apgrābstot pautus, manāmi rūpīgāk nekā parastā virspusējā apčamdīšana pēc metāla detektora rāmja pīkstiena. Pēc tam vispār aiznesa zābakus nezin kur, acīmredzot, lai noskenētu to struktūru atomu līmenī.
Kad Ribakovu beidzot atlaida un aizveda uz reģistrācijas stendu, viņu palūdza uzlikt mugursomu ar siltajām drēbēm uz konveijera lentas. Neko ļaunu nenojaušot, viņš izpildīja prasīto, domādams, ka mugursomu grib tikai nosvērt, bet tikai tamdēļ, lai redzētu, kā tā aizbrauc tālumā. Viņš jau mēģināja grābt ciet savu īpašumu, taču maiņas vecākais asi pārtrauca viņa mēģinājumus. Lieta tāda, ka izņemt vai ielikt mantas no pārbaudītas bagāžas ir stingri aizliegts. Iespējams, ja Sašam būtu bijis laiks un vēlēšanās pastāvēt uz savu, viņam izdotos pierādīt, ka jaka un flīsa džemperis nerada draudus Izraēlas valsts un korporācijas Ryanair gaisa kuģa drošībai, bet mirklis bija palaists garām. Mugursoma aizbrauca, un Saša, būdams skarbs ziemeļu poļu vecis, atmeta ar roku perspektīvai nedaudz pasalt.
Galu galā izejot visus elles lokus, mēs nonācām lidostas iekšējā daļā, ar mīlīgiem sveicieniem, koka izkārtnēm un suvenīriem no kibuciem. Un, protams, tradicionālajām sviestmaizēm par 12 eiro. Man nepietika vietējo tugriku pat ūdens pudelei, bet, par laimi, kāds gādīgi bija atstājis tukšu uz galda, lai es, pēc savas tradīcijas, varētu to piepildīt dzeramajā strūklakā. Par laimi, Izraēlā tādas ir, un ūdens tur ir augstas kvalitātes, turklāt var ieliet pat siltu. Lūk tā ir valsts cilvēkiem! Dodiet vispirms pamata vajadzību apmierināšanu!
Rindā uz geitu mūs pārbaudīja vēlreiz, šoreiz iekāpšanas karti un pasi, tāpat kā pie paša geita.
Par visām šīm ķermeņa kustībām varu pateikt tikai vienu: mēs uz Izraēlu ļaunu prātu neturam. Nepatīkami, kad ierobežo tavas brīvības, toties kopš 1954. gada, ja atmiņa neviļ, pēc visu šo viltīgo procedūru un pasažieru pārbaudes prasību izgudrošanas neviens lidaparāts no Izraēlas vai uz to nav ticis uzspridzināts, un neviens nav gājis bojā no teroristiem uz klāja, ja neskaita TU-154, kuru visticamāk tomēr ukraiņi kļūdas pēc notrieca savā teritorijā.
Visur ir svarīgs brīvības un atbildības balanss, un izraēliešiem tas ir nobīdīts uz stingrākas kontroles pusi valsts stāvokļa pasaulē dēļ.
Lidojums pagāja bez piedzīvojumiem. Aleksandrs lepni spēra kāju uz dzimtās zemes maiciņā un treniņbiksēs, pie tam, ka visapkārt bija mīnusu temperatūra un pretīga sniegšķīdoņa. Viņam gan jūra līdz ceļiem: brašs pans!
Smieklīgi, ka ar to Sašas nedienas gluži nebeidzās. Acīmredzot viņš ir reti aizdomīgs tips, jo, kamēr mēs gaidījām savu bagāžu, Lietuvas robežsargi viņu atkal paņēma malā un veica pārbaudi, šoreiz neilgu. Velo, starp citu, atbrauca bez piedzīvojumiem, un pat parādījās diezgan ātri, atšķirībā no somām, kuras mēs gaidījām teju vai divdesmit minūtes, un jau bijām nodomājuši, ka tās tomēr ir pazaudējuši.
Mūs sagaidīja mans tētis, un mēs iebraucām foršā cepelīnu ēstuvē "Tigrasa" kilometru no lidostas Kauņas virzienā, visiem iesaku. Mājās biju diezgan vēlu, un nākamajā dienā vajadzēja atgriezties parastajā realitātē, tas ir, iet uz ofisu un sēdēt pie kompja, bet vēl vairākas dienas pēc atbraukšanas es biju pārņemts ar Jordāniju, tā aizņēma manas domas, un pat nereti rādījās sapņos.
Atzīšos, mani bieži māc domas, vai blogs ir tā vērts, lai to uzturētu, publicētu atskaites, vai mans stils ir pietiekami krāšņs, vai piedzīvojumi ir interesanti, un vai tas viss no manas puses nav iedomības gadatirgus. Vienmēr taču var nodarboties ar kaut ko “noderīgu”. Tomēr lūk, pat Dalailama feisbukā saka:
Es bieži sev jautāju, kāds ir mūsu dzīves mērķis, un secinu, ka dzīves mērķis ir būt laimīgiem. Mums nav nekādu garantiju, kas notiks nākotnē, bet mēs dzīvojam cerībā. Tas ir tas, kas dzen mūs uz priekšu.
Kamēr mani ceļojumi un stāsti par tiem sagādā prieku man un apkārtējiem, virziens ir pareizs. Priecājos, ka šoreiz stāsts izraisīja tik lielu atsaucību un laiku pa laikam to lasa teju vai simts cilvēku. Paldies par komentāriem un atsauksmēm, lai arī es ne vienmēr atbildu, tie mani iedvesmo rakstīt vairāk.
Tradicionālais lasītāju jautājums ir šāds: kas tad tev Jordānijā patika visvairāk?
Ļoti iespaidīgi ir kalni un aizas, kas trāpījās pa ceļam: Al-Mudžiba, ceļš no Danas uz Petru. Sajūsmināja saulriets un kalni ceļa beigās no Vadi Musas uz Vadi Rumu. Palika atmiņā slepenā eja Šobakas pilī, nekad vēl tādā vietā nebiju bijis. Prieks, ka pārspēju ātruma rekordu ar velosipēdu, tagad tas ir 74 km/h Pārsteidz kontrasts starp nabadzīgajiem ciematiem un Akabu, priecē beduīnu viesmīlība.
Protams, pavisam ne pēdējo vietu ieņem cilvēki – viesmīlīgi un diezgan mierīgi dienvidniekiem. Jordānijā es gandrīz visu laiku jutos mierīgi un droši, pat Izraēlā vienā brīdī man bija nervozāk: kad vakarā atbraucu uz Telavivas centrālo autoostu, kur ir netīrs, trokšņains un daudz aizdomīgu personāžu. Žēl, ka "Islāma valsts" dēļ tūristu plūsma uz Jordāniju izsīkusi: valsts iedzīvotāji to nav pelnījuši. Muļķīgi, ka Jordānijas valsts nevar noorganizēt tiešos zemo cenu reisus no Eiropas: lidot caur Izraēlu, kā izrādījās, ir diezgan klapatīgi un dārgi.
Ko es guvu no šī ceļojuma?
Pārsvarā to, ko jau zināju, un apstiprināju vēlreiz.
Musulmaņi kopumā – nav nemaz tik briesmīgi, taču jāsaprot, ka viņu ir miljards, bet konkrētu atsaldeņu starp viņiem varbūt ir kāds desmits vai divi miljonu. Protams, labāk būtu, ja visas reliģijas nosprāgtu kā atavisms, bet, kamēr tās pastāv, nevajag uzpūst ideju par to, ka visi musulmaņi ir ļauni un agresīvi. Kā jūs saprotat no mana stāsta, tas galīgi tā nav. Vienkārši tos ļaunos vajag labāk ķert un piemērot viņiem likumus stingrāk.
Cilvēks ir spējīgs uz daudz ko, pat ja viņam tā nešķiet, plānošana rullē, kompānijā darīt lietas ir jautrāk un drošāk, taču paļauties pirmām kārtām vērts uz sevi un savām prasmēm. Lielākā daļa cilvēku jebkurā valstī ir labvēlīgi, īpaši pret riteņbraucējiem. Ceļojumi paplašina redzesloku un iecietību, izpratni, ka cilvēki paliek cilvēki, ar visiem viņu trūkumiem un labajām īpašībām. Cilvēki nav pilnīgi, tajā slēpjas viņu mokas un skaistums. Patiesība un laime dzīvē mēdz būt tikai mirkļiem, bet labi, ka tie mēdz būt, bet vēl labāk – radīt tos pašam.
Jebkurā gadījumā vislabāk ir kaut ko uzmutīt, nekā sēdēt uz dirsas: negaidīti atklājumi un patīkami sīkumi, piemēram, kravas automašīnas, kas izvadā gāzi nezemes melodiju pavadījumā, gaida jūs.
P.S. Uzdodiet jautājumus komentāros vai feisbukā, pēc iespējas pacentīšos atbildēt.
P.P.S. Neskatoties uz visiem šiem pozitīvajiem un iedvesmojošajiem spriedumiem, es pagaidām neesmu gatavs nekur braukt un neplānoju ceļojumus vai tusēšanos festivālos tuvākajos mēnešos: jātiek skaidrībā, kas tad ar manu veselību par jūkli atgadījies. Ar miegu un temperatūru bēda, un, kamēr tie ir tādi, kādi ir, tāli braucieni būs jāierobežo, bet dienas režīms – jāpadara stingrāks.
Ja jums iepatikās mana atskaite, neaizmirstiet, ka man tādu ir daudz! Iesaku Islandi, Vjetnamu un ASV.